Intervija laikrakstā Dienas Bizness 7.06.2019.

11.06.2019

Daļa no mainīgās modes upes.

 

Veikala Bergs (SIA Mode Pluss) īpašniece Ilze Priede-Kļaviņa biznesu vada racionāli un apdomīgi, tai pat laikā atzīst, ka, strādājot modes industrijā, bez vērīgas acs un spējas ātri pieņemt lēmumus neiztikt.

 

Ilze sevi raksturo kā strādīgu reālisti, kura neļaujas salūtiem galvā un lielai eiforijai par sasniegto, bet gan visus lēmumus izsver un tad rīkojas.

 

Šis gads veikalam Bergs nesis jaunu mājvietu, un droši vien lojālākie klienti to ir ievērojuši. Kādēļ izlēmāt pārcelties?

1994. gadā pēc apjomīgiem remontdarbiem atvērām veikalu Bergs Marijas un Elizabetes ielas krustojumā. Projekta autore bija arhitekte Zaiga Gaile, ar ko ļoti lepojamies. Brīdī, kad remontējām šīs telpas, mājas īpašnieku solījums un perspektīva bija tāda, ka visu ēku remontēs un augšējos stāvos izveidos modernus

dzīvokļus. Principā ar šādu noteikumu iegājām šajās telpās; diemžēl māja visu šo 25 gadu laikā palika neapdzīvota. Šajā laika periodā vēl divas reizes telpas remontējām, taču pati ēka lēnām mira. Parādījās plaisas sienās un citas nedienas – augšējos stāvos plīsa caurules. Noskaidrojām, ka uzlabojumi tuvākajos

piecos gados mājai nenotiks. Kļuva skaidrs – jāpārceļas. Mums veicās, un šādas telpas atradām pavisam netālu no iepriekšējās mājvietas. Jaunās telpas izrādījās ar brīnišķīgu vēsturi – tajās kādreiz bija atradies Rīgas Modeļu nams. Mājai bija tikko renovēta fasāde un uzņēmīgs mājas saimnieks. Biju domājusi, ka vecās

telpas atstāt būs grūti tīri emocionālu apsvērumu dēļ. Tomēr, pēdējo reizi ieejot telpās, lai atdotu atslēgas, sapratu, ka te mani vairs nekas nesaista.

 

Kā kopumā šajos 25 gados mainījies Berga Bazārs un Rīgas centrs kopumā? Vai tendence, ka veikali pārceļas uz tirdzniecības centriem, ir jūtama?

Arī Berga pastāvēšanas laikā ir bijuši dažādi attīstības modeļi, tostarp 15 gadus esam bijuši tirdzniecības centrā, bet mēs sevi tur neredzam. Tirdzniecības centrā milzīgas cilvēku masas vienkārši pavada laiku, un noteikumi tur ir tik nežēlīgi. Tas ir maldinošs priekšstats, ka, atrodoties tirdzniecības centrā, uzņēmums sasniegs rezultātus, vienalga, ko tas pārdos. Tā noteikti nav. Lielajām ķēdēm tas ir kā 2x2, un tās atrodas visos tirdzniecības centros. Mēs pārtraucām līgumu un atviegloti aizgājām projām, jo sapratām, ka vēl mazliet – un pazaudēsim savu seju un principus. Tirdzniecības centrā tu nevari būt tāds, kā vēlies, jāpakļaujas noteikumiem un mums nepieņemamām mārketinga aktivitātēm. Nevaru teikt, ka tā bija kļūda, jo jebkāda pieredze ietekmē un padara tevi par to, kas esi. Ja runājam par dzīvi ārpus tirdzniecības centriem, jāteic, ka Rīga ir ļoti īpatnēji strukturēta un tai nav centrālās iepirkšanās ielas. Tās it kā ik pa laikam izveidojas – vienu brīdi tā bija Tērbatas iela, tad Krišjāņa Barona iela, arī klusais Rīgas centra gals. Notiek migrēšana, drīzāk teiktu – laimes meklēšana.

 

Ko nozīmē būt ilgdzīvotājam modes preču tirdzniecības jomā? Ne visiem tas izdodas. Tikai retais šajā biznesā noturas desmit un divdesmit gadus.

Vecais labais Raiņa teiciens «pastāvēs, kas pārmainīsies» uz šo nozari tieši attiecas. Modes bizness nav ne jūra, ne okeāns, ne ezers. Tā ir upe, kas plūst, tā maina gultni un ūdens līmeni. Mode ir ļoti kustīga lieta. Nekad neesmu bijusi mono zīmolu veikalu piekritēja un jau pašā sākumā zināju, ka nestrādāsim tikai ar vienu zīmolu, jo tad nevarēsim attīstīt savu uzņēmumu, kā vēlos, jo būsim pakļauti tiem spēles noteikumiem, ko piedāvā ražotājs. Vai tas patīk vai nepatīk, veikals būtu ar šī konkrētā zīmola produkciju jāpiepilda. Šādā gadījumā pašam veikalam nebūtu nekādas attīstības iespējas. Tāpēc strādājam ar dažādiem zīmoliem un tos laika gaitā esam mainījuši. Tie, kas mūs zina no seniem laikiem, iespējams, domā, ka Bergs ir ļoti konservatīvs.

Darbības pirmsākumos Berga preces Rīgas kontekstā bija ārkārtīgi dārgas. Tas sen jau vairs tā nav, bet ir cilvēki, kuru prātos šis stereotips vēl ir dzīvs. Mēs agrāk daudz strādājām ar vācu zī­moliem, jo tas šķita droši un saprotami. Arī apģērbu griezuma līniju jomā vācu zīmoli bija saprotami mūsu mentalitā­tei un cilvēku figūras īpatnībām. Tomēr, grozies, kā gribi, vācieši nav īsti modes cilvēki. Viņi ir ļoti konservatīvi un ne­mainās. Savukārt itāļi, kuri ir tendēti uz modernām lietām, nereti grēko ar kvali­tāti, francūžiem pamata piegriezumi nav piemēroti latviešu ķermeņu proporcijām. Strādājam ar dažādiem zīmoliem, un tas ilgdzīvošanas triks ir spēja nepārtraukti mainīties. Mūsu piedāvātajā segmentā nav tādu universālu zīmolu, kas ilgstoši veikaliem ir must-have.

 

Vai, ilgus gadus darbojoties modes biznesā, mainījies arī jūsu ģērbšanās stils, gaume?

Noteikti arī es mainos. Neesmu jaunības kulta piekritēja, un mati man ir sirmi. Biežie darba braucieni ir atstājuši savu iespaidu arī uz manu ģērbšanās stilu. Uz lietām skatos brīvāk un ļaujos arī ekspe­rimentiem saprāta robežās. Daudz val­kāju pašas dizainētās lietas.

 

Gadiem ejot, lojālie klienti aug līdzi Bergam. Vai gadu laikā esat mainīju­ši virzienu, piesaistījuši aizvien gados jaunāku auditoriju?

Lojāli klienti ir liela vērtība. Daudzi jau nāk ar meitām, un ir arī tādi, kas atveduši mazmeitu. Ir klientes, kuras pašas brīnās par to, kā izmainījušās pa šiem gadiem. Atnāk līdzi viņu meitas divdesmitgad­nieces un aiziet no veikala ar lielākiem pirkumiem nekā mamma. Viss ir mainī­jies – pie mums var iepirkties trīs dažādu paaudžu sievietes.

 

Vai pa šiem gadiem pasaules modes industrijā esat spējusi iejusties kā zivs ūdenī? Kādi ir šīs jomas apslēptie ak­meņi, un vai lielāko daļu no tiem esat atklājusi?

Uzdrošinos domāt, ka manas zināšanas ir tikai 10% robežās no kopējās ainas mo­des pasaulē notiekošajā globālajā mēro­gā. Taču ticiet man, Latvijā nav daudz modes jomā strādājošu cilvēku, kas spēj aizvilkt līdz šiem 10%. Latvijā nav zino­šu, par modi rakstošu žurnālistu. Piemē­ram, to redzu pēc Rīgas modes nedēļas medijos atspoguļotajiem aprakstiem, kas ir copy paste materiālam, ko dizainers ir oficiāli iesniedzis preses relīzei. Faktiski – raksti, ko gribi, mediji visu norij. Žur­nālistiem nav dūšas izteikt savu viedokli zināšanu un izpratnes trūkuma dēļ. La­bāk – visi visiem draugi.

 

Viena lieta ir būt tirgotājam, otra – pašam radīt kolekcijas. Kāda ir saldā puse un rūgtā maizes garoziņa apģēr­bu ražošanas biznesā?

Nav tādas zelta formulas. Tas, ko redzē­jām, ka segmentā, kurā strādājam, dau­dziem zīmoliem sāka zust kvalitāte un aktualitāte, daudzi pārgāja uz sintētis­kajām šķiedrām. Lai cik slavinātu šos materiālus par to, cik tie ir tehnoloģiski attīstīti, mani tie neuzrunā. Sporta noza­rē tas ir pavisam kas cits. Veidojot savas kolekcijas, maksimāli izvēlamies dabī­gos materiālus. Sadarbībā ar uzņēmu­mu Linotēka izmantojam tā austo linu, vilnu un alpaku. Arī paši iepērkam da­bīgo zīdu, samtu, vilnu un kokvilnu, kā arī dažādus citus materiālus un veidojam lietas, kuras nevaram pasūtīt un nopirkt citviet. Jebkurš jau labi attīstīts zīmols vēlas nosegt milzīgu reģionu – gan Skan­dināviju, gan Centrālo Eiropu, Tuvos un Tālos Austrumus. Tie ir diametrāli pre­tēji tirgi, līdz ar to šis zīmols nevar sara­žot visu visiem. Ja tirgus ir Āzija, tad tie vairāk orientējas uz to auditoriju, un man nepieciešamais segments to klāstā nebūs atrodams. Tāpēc sākām ražot piemēro­tas lietas, kas ir sievišķīgas, funkcionālas un praktiskas. Man jāsaka, ka ražošanas ziņā neiet viegli, jo nevaram saražot tik daudz, cik vēlētos, bet kopumā segments, kurā strādājam, mani apmierina. Nesa­darbojamies ar dizaineriem no malas, visu darām paši. Turklāt mūsu priekš­rocība atšķirībā no citiem zīmoliem ir fakts, ka pārdevējas var aprunāties ar klientiem un būtībā uzzināt gala patērē­tāja vēlmes, vērtējumu.

 

Kas ir jūsu radītā zīmola mērķa au­ditorija?

Ļoti dažādi cilvēki. Esam procesā un mācāmies no tā, ko darām, analizējam sarunas ar klientiem. Cenšamies piedā­vāt neparastākas lietas, kādas viņi nevar iegādāties ne Itālijā, ne Francijā, ne Vā­cijā. Skolojamies procesa laikā, bet ļo­ti priecājamies, ka par mūsu klientiem kļūst arvien vairāk jauni, kreatīvi un in­teliģenti cilvēki. Pie mums brauc no Tal­linas, Pēterburgas, Maskavas un Skandi­nāvijas valstīm.

 

Kurus ārzemju zīmolus redzat kā sa­vus konkurentus? Un kā ar vietējiem?

Konkurence ir ļoti plašs jēdziens. Ja man jāsaka, kas ir konkurence, kuru es no­vērtēju kā ļoti labu panākumu, tad tas ir COS. Tā ir pavisam cita cenu kategori­ja, bet šī koncepcija ir vienīgā, kas mani pārsteidz Rīgā. Vienīgais mīnuss ir tas, ka to lietu ir tik daudz un tām ir zināms rokraksts, kas būtībā nav slikti, bet uz ie­las to var atpazīt. Taču no tā nav jākaut­rējas. Man pašai ir arī COS lietas. Pārē­jos veikalos ir ļoti daudz vienādu lietu.

 

Lai gan Latvijā ir labas saknes modē un apģērbu ražošanā un arī mūsdie­nās ir diezgan daudz jaunu censoņu, retais šajā biznesā izdzīvo, ne visiem izdodas sevi pierādīt ārpus Latvijas. Kādēļ, jūsuprāt, pašmāju zīmoliem ir tik trūcīgas sekmes eksportā, un vai ārvalstu tirgus apgūšana ir arī Bergs nākotnes ambīcija?

Es atļaušos skarbi pateikt, bet, izņemot dažus Latvijā veidotos zīmolus, pārējiem tas ir stāsts par salauztiem sapņiem un viltus cerībām, jo Eiropā neviens ar atplestām rokām mūs negaida. Tas, ko dau­dzi pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas parāda, – jauni cilvēki nezina, uz kurieni viņi iet, kas būs gala rezultāts pēc izglī­tības iegūšanas. Ļoti skaidri šo situāciju kādreiz parādīja vairāki pašmāju konceptveikali, kuros tika pārstāvētas Latvijas di­zaineru lietas. To bija žēl skatīties, ka no lētākajiem materiāliem, sliktā tehnikā tiek veidoti apģērbi, kas derētu studentu skatei ar kreatīvām izpausmēm, bet daudzas no tām lietām nebija valkājamas. Jautājums – uz kurieni šie jaunie dizaineri iet? Kas ir tas, ko vēlas pateikt, un kam šīs lietas ražo? Lai pašizpaustos, piešautu roku? Pat Milānā vai Londonā iegūtais diploms bez reālas prakses, pieredzes un «kaujas rūdījuma» ir tikai papīrs. Diemžēl bie­ži izskanējušie stāsti par veiksmīgajiem Latvijas dizaineru panākumiem ārzemēs ne vienmēr atbilst patiesībai. Ir vairāki modes zīmoli, kuri piedzīvojuši «klusas» maksātnespējas procesus, bet, sakārtojot «papīrus» jaunās versijās, turpina darbo­ties. Lai kā es personīgi uzskatītu Latvijas nodokļu sistēmu par sarežģītu un neelas­tīgu, savas saistības pret valsti vai mūsu sadarbības partneriem esam pildījuši pil­nā apjomā un savlaicīgi. Mums nav kre­dītsaistību un nodokļu parādu.

 

Vai ir kādi pašmāju modes dizaineri, kurus varat minēt kā labos piemērus?

Viens ļoti labs šāviens ir Amoralle. Mala­či, kolosāls šāviens, noņemu cepuri, bet, ja šis zīmols nemainīsies, tad Latvijā tas beigsies, jo nevar pielikt pilnu skapi ar peņuāriem. Šis zīmols mani pozitīvi pār­steidza, bet ir jautājums, vai tas būs ilg­dzīvotājs šajā versijā. Arī Iveta Vecmane ir startējusi ar ļoti labām kolekcijām, bet arī rodas jautājums, vai spēs strādāt pla­šā diapazonā. One Wolf labi sāka, bet cik ilgi varēs dzīvot ar logotipu printētiem T-krekliem? Esmu pamanījusi zīmolu Ta­lented – cilvēki radoši strādā, un kaut kas tur ir, bet vēl neesmu sapratusi – kas. Na­tālija Jansone ir konservatīvs un cienījams spēlētājs. Arī viņai iekarot pasaules tirgu nav viegli. Galvenais ir nepazaudēt sevi.

 

Vai vietējiem dizaineriem tiek rasta vieta arī veikala Bergs sortimentā?

Esam divas reizes mēģinājuši strādāt ar zīmolu Anna Led un Natāliju Jansoni, bet nebija tik lielas atsaucības, kā es biju domājusi. Sava zīmola lietas pārdodam daudz labāk. To nevar salīdzināt. Tad, kad veikalā bija šo abu zīmolu preces, darījām visu to labāko, jo man vienmēr ir šķitis, ka savējie jāatbalsta tāpat, kā to dara skandi­nāvi. Latvijā tas iet grūti. Nezinu, kādēļ. Varbūt mēs esam pārlieku konservatīvi.

 

Kas jūs aizrauj pasaules modes kon­tekstā? Vai jums ir kādas stila ikonas, kuru devumu modes industrijai īpaši novērtējat, sekojat līdzi aktualitātēm?

Cieņu manī vienmēr ir izraisījis Dior vi­sos šī zīmola pastāvēšanas posmos. Do­mu gājiena un kolekciju veidošanas ziņā man patīk Drais Vanotens (Dries van No­ten) un Marni. Šie zīmoli jūtami atšķiras no kopējās plūsmas.

 

Kā vispār vērtējat šī brīža modes ten­dences, industrijas attīstību? Vai tā plūst pareizā virzienā, un uz kurieni tā plūst?

Modes industrija ir milzīga upe, un tas ir neapgāžams fakts, ka tajā ir liela pārpro­dukcija, veikalu plaukti lūst no drēbēm. Reāli cilvēks to nespēj patērēt. Mans ie­teikums ir pirkt mazāk, bet kvalitatīvas lietas. Nepērciet pirkšanas pēc, jo skapi ar drēbēm nevajag pārbāzt! Veidojiet kom­plektus un centieties būt radoši un intere­santi! Domāju, ka kopumā industrijai šīs mežonīgās pārprodukcijas dēļ klājas grūti.

 

Pasaulē lēnām aktuāls kļūst kapsulu garderobes princips, kas paredz kvan­titāti pārvērst kvalitātē un pārdomātā garderobes veidošanā. Vai paredzat, ka šī tendence uzņems apgriezienus, vai tomēr masu iepirkšanās psihozi zaļās domāšanas principiem neizdo­sies labot?

Es ļoti ceru, ka izdosies. Katrai sievietei būtu jāieslēdz veselais saprāts. Man vien­mēr ir šķitis savādi, ka aizvien vairāk cil­vēku, it īpaši gados jauni, pievēršas vese­līgam dzīvesveidam un pievērš uzmanību pārtikas izcelsmei, dodot priekšroku bio­loģiskiem produktiem, tajā pašā laikā šie cilvēki iepērkas masu produkcijas veika­los (vārdos nevienu zīmolu nesaukšu), ne­domājot par to, kādos apstākļos šie apģēr­bi tiek ražoti un ko šī industrija nodarījusi valstīm, kur lielie zīmoli veic ražošanu. Ja esi tāds cietais rieksts un vēlies dzīvot šādu, videi draudzīgu dzīvi, izturi to līdz galam. Varbūt ir vērts aiznest veco mēteli pie šuvēja, lai to pāršuj, izmaina kaut ko. Labs audums nenodils no tā, ja šo apģēr­bu vairāk pavalkā. Varbūt tas izklausīsies vecmodīgi, bet mūslaikos bija viens mēte­lis, kuru valkājām četrus piecus gadus, un nekas nenotika. Es neaicinu nepirkt jaunas lietas, bet vajag ieslēgt veselo saprātu, vai šīs lietas patiesi ir vajadzīgas. Protams, kā tirgotāja varu teikt – jums vajag! To­mēr ieslēdziet veselo saprātu! Nopērciet vienas labas kurpes un pavalkājiet trīs gadus, un vajadzības gadījumā aiznesiet pie kurpnieka, un būs ļoti labi apavi. Ne­pērciet lētas kurpes, kuras pēc vienas va­saras izmetīsiet ārā.

Vēl viena neveselīga mūsdienu tenden­ce ir blogeri, influenceri un stilisti. Īsti neesmu sapratusi, kādu modes attīstībai nepieciešamu pienesumu rada blogeri, jo daudz vairāk par skaistiem selfijiem un diezgan tukšu čalošanu neesmu redzē­jusi. Ārī t.s. influenceru veidošanās prin­cipi man nav īsti skaidri. Vienmēr esmu domājusi, ka tie ir zināmā mērā nākotnes cilvēki ar plašu redzējumu, progresīvām idejām un lielu intelektuālu bagāžu. Tie ir kā mēraukla lielumam, pēc kura tiekties un kam līdzināties. Taču pie mums tie ir cilvēki, kas ir neatņemama dažādu pa­sākumu sastāvdaļa un kuriem bieži vien nav pat pilnīgi nekādu saistību ar pasā­kumu, uz kuru aicināti un ieradušies. Arī stilisti, kam dažkārt pašiem noderētu sti­lists, savairojušies pēc dažādu (bieži vien nesaprotamu) kursu beigšanas. Ja runā­jam par modes tendencēm – šiem bloge­riem, influenceriem un stilistiem, tad ļoti redzams, ka biežo pasākumu dēļ jūtams budžeta trūkums tēla veidošanai. Pat šo­gad, atrodoties pasākumā, kurā pulcējās ar modes industriju saistīti cilvēki un ie­lūgumā bija norādīts dreskods creative black tie, biju nepatīkami pārsteigta par redzēto – tualetes telpās viena no viešņām tīrīja dubļus no šņorzābakiem. Tad par ko runājam? Uz katru pasākumu ir attiecīgi jāsaģērbjas, bet reizēm cilvēki ir kā aptra­kuši, un vienīgais mērķis ir izcelties, tapt nofotografētam un pēc tam tikt vietējā žurnālā vai dzeltenās preses izdevumā. Protams, tas izklausās ļoti skarbi, bet, ja runājam par Berga 25 gadiem, kuri ir bi­juši manas skološanās un pieredzes gūša­nas gadi, daudziem no šiem pieminētajiem modes kustības personāžiem ir aptuveni līdzīgs vecums.

 

Runājot par «zīmēšanos» un parā­dīšanos masu medijos, gatavojoties intervijai, meklēju informāciju par jums, un tā internetā ir visai skopa. Vai tas ir apzinātas rīcības rezultāts?

Vienkārši neuzskatu, ka saviesīgi pa­sākumi ir kaut kas, kur man vajadzētu piedalīties. Tur, kur vēlos, es eju, bet ne­labprāt fotografējos un nevēlos būt pub­likācijās blakus ātrās slavas tīkotājiem, kuru darbībai nav seguma. Mana privātā dzīve vienmēr būs mana privātā dzīve.

 

Līdz ar e-komerciju mainās arī cilvēku iepirkšanās paradumi. Vai šī tendence ietekmē jūsu biznesu? Vai pašai patīk iepirkties virtuāli, vai arī apģērba uz­mērīšana un pataustīšana ir daļa no procesa?

Neko nevaru pasūtīt, kamēr nepataustu. Pati apavus nekad nepirktu internetā, jo tā ir ļoti specifiska lieta. Taču kopumā e-ko­mercija ir milzīgs segments. Mēs arī lēnā garā strādājam pie sava interneta veikala izveides, bet tā nav pamata lieta. Cilvēki ir ļoti orientēti uz iepirkšanos internetā, it īpaši jauni cilvēki. Saprotams, ka ir cilvē­ki, kuriem nav laika staigāt pa veikaliem, un iepirkšanās tiešsaistē šo problēmu at­risina. Vēl ir tendence, ka cilvēki atnāk uz veikalu uzmērīt drēbes un pēc tam tās iegādājas internetā. Tā ir milzīga problē­ma veikalniekiem visā pasaulē. Es vien­mēr būšu par to, ka, pērkot drēbes, tās ir jāpatausta, un pats iepirkšanās process ir patīkams, kādēļ lai sieviete sev to liegtu.

 

Vai jums ir kādi konkrēti iecienīti zī­moli, kuriem pievēršat uzmanību un atvēlat vietu savā garderobē, un vai rei­zēm gadās arī kāds spontāns pirkums no mazpazīstama zīmola kolekcijām?

Noteikti. Pašreiz Eiropā ir aktuāla ten­dence, ka cilvēki vairs nenēsā lietas ar izteiktiem logotipiem. Jo turīgāks un pašapzinīgāks cilvēks, jo mazāk varēs pazīt, kāda zīmola lietas viņš nēsā. Var tikai novērtēt, ka ir kvalitatīvs mētelis vai laba kleita. Arī Latvijā aizvien ma­zāk cilvēku orientējas uz zīmolu demons­trēšanu. Nav vairs aktuāls tas trakais zī­molu bums, kāds bija 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā.

 

Vai, strādājot šajā jomā, ir nepiecie­šamas kādas īpašas rakstura iezīmes, vērīga acs?

Ir jāspēj ātri pieņemt lēmums un jāzina, ko gribi. Pirms tam mājas darbs jāveic un jāizdomā, kuru zīmolu mājvietas apmek­lēsi, un, tur nonākot, nevar sēdēt stundām un nezināt, ko gribi. Atminos, ka pirms daudziem gadiem kādā vācu uzņēmu­mā, kurā veicu lielus pasūtījumus, ma­ni dēvēja par multfilmas varoni Speedy Gonzales (ātro zaķi), jo es ātri pieņēmu lēmumus. Stundas laikā veicu lielu pa­sūtījumu, ko citi iepircēji apdomātu un apsvērtu aptuveni astoņas stundas.

 

Reiz intervijā Dienas Biznesam piemi­nējāt, ka jums ir tāda rakstura iezīme, ka dzīves laikā mainījušies dažādi ho­biji – sākot no gleznošanas un beidzot ar ūdens slēpošanu. Kas patlaban ir aktuāls hobiju ēdienkartē?

Tagad daudz laika aizņem Berga kolek­cijas veidošana. Pati esmu šo apģērbu au­tore. Vasarā arī dārza darbi aizņem laiku. Taču kopumā, ja esi uzņēmējs, nekad, aiztaisot biroja durvis, darbs nebeidzas. Tas turpinās mājās, kur esmu iekārtojusi darba istabu, kurā ir dažādi audumu pa­raugi, kur es varu savu galvu darbināt. Man prieks, ka Berga zīmols labi attīstās – bez kosmiskiem tempiem, bet lēni un stabili. Pēc horoskopa esmu Jaunava, tām raksturīgs strādīgums. Esmu reāliste, un droši vien tāpēc manī nav lielas eiforijas un salūti galvā nenotiek. Visus lēmumus izsveru, pārdomāju un tad rīkojos. Man ir ļoti laba partnere, ar kuru visus šos gadus kopā strādāju. Viņa ir ciparu cilvēks. Tad, kad es savās radošajās izpausmēs uzlidoju, viņa piebremzē un mudina visu aprēķināt un tikai tad rīkoties. Mūsu tandēms ir ļoti veiksmīgs, jo viens ar savām idejām nekur tālu neaizlidosi. Kolekcijas veidošana ir komandas darbs, modes bizness nav tāda sapņu pasaule, kādu to cilvēki nereti iztē­lojas. Kā ļoti lielu vērtību uzskatu savus kolēģus un ilggadējos cīņu biedrus. Visi mūsu biroja darbinieki strādā kopā jau šos 25 gadus. To ļoti novērtēju, jo darbs ir kā otrās mājas, kurās pavada daudz laika. Ja nebūtu viņu, tad arī Berga, iespējams, nebūtu. Jūs gribējāt zināt, kā varam pa­stāvēt 25 gadus, tad te ir atbilde – domāju tieši to, ko pateicu, bez izskaistinājuma un aplausiem.

 

Linda Zalāne, speciāli DB